RIX-HEL-BKK

 14.07.2555

No rīta noskan modinātājs 06:08. Jāa, tā diena ir klāt, bet sajūtas, ka jādodas prom no mājām uz veselu gadu - nekādas. Paņēmu  sakravātās mantas un devos ceļā. Lidostā mani jau sagaidīja AFS brīvprātīgā. Nomainījām manu nepareizo uzvārdu uz avio biļetes, jo, protams, mans ķīniešu uzvārds atkal bija uzrakstīts nepareizi. Vēl atvadas pie bagāžas kontroles un mans piedzīvojums var sākties. Lidoju ar pārsēšanos. Pārlidojums no Rīgas uz Helsinkiem bija ļoti īss, izlasīju savu "Ilustrēto zinātni", izdzēru „Starbucks” karsto šokolādi un biju jau HEL lidostā. Gāju noskaidrot kas man jādara ar savu biļeti, jo uz biļetes bija rakstīts ka man ir kaut kas līdzīgs stāvvietai :D Pie ieejas lidmašīnā, darbinieki pateica, ka lidmašīna ir pārpildīta un ja es vēlos, varu lidot rīt, man par to samaksās, atmaksās labu viesnīcu, vakariņas restorānā un pie tam nākamajā dienā, varēšu lidot biznesa klasē.. it kā jau vilinoši, bet tas man nederēja, jo AFS brīvprātīgie mani jau gaidīja Bangkokas lidostā. Nu nekas, viss kārtībā, lidoju ar to pašu reisu 17:15.
     Domāju, ka 10 stundu lidojums būs īstas mocības, līdz man blakus apsēdās kāds vācu vīriņš, kuru sieva izsēdinājusi no biznesa klases :D Kā vēlāk uzzināju, viņš bija pasniedzējs, kādā Bangkokas augstskolā, un līdz vakariņām laiks pagāja interesantās sarunās. Tā arī beidzot sāku pamatīgi atjaunot savas angļu valodas zināšanas. Pēc vakariņām viņš aizmiga, un es izdomāju, ka ir pienācis laiks filmām. Noskatījos jau otro reizi „21 Jump street” un „RIO”, bet uz multenes beigām aizmigu.

15.07.2555

    Pamodos ap 06:00 no brīdinājuma piesprādzēties, jo sākās turbulence. Kratīja mūs kā pa Latvijas ceļiem, bet bija jautri, jo kāda itāļu pensionāre bija izdomājusi, ka viņai jāiekliedzas pie katras gaisa bedres :D Pēc tam jau vairs nebija jēga  gulēt, jo drīz jau pa iluminatoru saredzamas megapoles varenība un nosēžamies Bangkokā. Lidostā jau atkal mani sagaidīja AFS brīvprātīgais un apmaiņas studente Marion no Francijas. Izejot no lidostas bija tāda sajūta it kā kāds man pūstu virsū karstu gaisu no fēna (līdz es pametu lidostu šī sajūta mani nav atstājusi :D ) Ar taksi mūs aizvizināja līdz viesnīcai. Iekāpjot taksī no sākuma nesapratu, kas par lietu. Likās, ka kaut kas nav tā kā parasti...bet, protams, Taizemē satiksme notiek pa „nepareizo”  pusi un stūre arī otrā pusē. ;D Ceļa malās mazas, zeltītas Budas statujas, palmas, tempļi un karaliskās ģimenes fotogrāfijas. Suai - skaisti! Ar Marion iekārtojāmies viesnīcas istabiņā un tad tusējām tālāk. Ar AFS brīvprātīgo - Sorasak bijām uz „shopping mall” pusdienās. Izvēle par labu krita KFC. Pirmajā dienā, kaut kā galīgi negribēju riskēt ar vietējiem, asajiem ēdieniem, bet trāpīju tieši uz to, ko nevēlējos. Mute svila līdz pat vakariņām. Nevēlējāmies uzreiz braukt uz viesnīcu, tāpēc aizbraucām uz milzīgu tirgu. Tur patiešām bija viss, sākot ar interjera lietām un suvenīriem un beidzot ar vistām un mājdzīvniekiem, bet vienīgais ko nopirkām, bija super  gardi augļi, es jau protams vēlējos nopirkt visus mīlīgos haskijus, bet Sorasak bija nez kāpēc iebildumi. Vakarā, kad ar Marion palikām divatā,  gājām meklēt kur varētu paēst. Bijām jau labu gabalu aizstaigājušas prom no viesnīcas, bet nevarējām atrast neko Eiropeisku, tāpēc nācās vien ēst īstā Tajiešu kafejnīcā. Garšīgas jūras veltes, un pat nemaz nebija tik asas. Pēc vakariņām gan vairs nebija noskaņojums kaut ko pasākt, tāpēc atpakaļceļā uz viesnīcu vairs iegājām  „7 eleven”, sapirkām Japāņu saldumus un devāmies pie miera.

16.07.2555

     Rīts sākās ar pārpratumu. Mums zvanīja Sorasak un teica, ka pēc 5 min. gaida mūs recepcijā. Aši piecēlāmies, saģērbāmies un skrējām pie viņa, bet to, ka mums jāņem līdzi čemodāni, jau nevarēja, protams, pateikt :D Gājām atpakaļ uz istabiņu, sakravājāmies un tad jau ar visiem čemodāniem braucām uz AFS biroju. Tur mums bija paredzēts ļoti saīsināts „arrival camp”, divatā ar Marion. Es galīgi nesūdzos par to, bija jautri. Visiem normāliem AFS studentiem tā notika ~5 dienas, bet mums, labi ja 5 stundas. Šajās nometnēs parasti iepazīstina ar šīs zemes kultūras minimumu un tradīcijām. Tā kā kultūras apmaiņas programmas studenti iekļaujas tās zemes ikdienā, tad mēs veselu gadu dzīvosim katrs savā ģimenē, kā tās pilntiesīgi ģimenes locekļi. Gaidot viesģimeni, apstaigājām teritoriju, pafočējāmies un mana viesģimene bija jau klāt. Atvadījos no Marion, viņa dzīvos Taizemes ziemeļos, un viņai pie visģimenes jābrauc vienai pašai ar vilcienu. Man gan pakaļ atbraukuši bija ar mašīnu tētis un brālis. Mani jau brīdināja, ka Taju puiši ir kautrīgi, bet nebiju domājusi, ka tik kautrīgi. Brāļuks stundas laikā nepateica man nevienu vārdiņu, tikai smaidīja, kamēr braucām līdz pat mājai. Prasīju cik ilgi jābrauc no biroja līdz mājām, tētis atbildēja, ka 10 min, bet braucām apmēram stundu. Nevaru saprast, vai nu viņi nesaprata manu jautājumu, vai viņiem ir tāda interesanta izpratne par laiku. :D Mājās jau mani gaidīja māsa un mamma. Jauki cilvēki, tiešām. Izkrāmēju čemodānu un tad braucām uz „The Mall” ēst vakariņas. Protams, atkal izvēlējos jūras veltes. Nenožēloju. Izstaigājām pārtikas veikalu, sapirkām augļus un braucām mājās. Vakars jauki pavadīts. Ļoti nāca miegs, ievēlos gultā, bet pēc stundas sapratu, ka nekāda gulēšana nebūs. Visu laiku grozījos no vieniem sāniem uz otriem pa gultu, un klausījos, kā blakus uz sienas ar mani komunicē geko.  Pirms iešanas gulēt, izskaitīju, ka man te istabā viņi ir 5. Nu nekas, paņēmu telefonu un kādu stundu spēlēju „angry birds”, kamēr aizmigu.
    Tagad ēdu rambutānu, un vēl kaut kādu augli, kam nosaukumu nemaz nezinu. Drīz brokastis un ir sākusies jauna, super karsta diena. Ārā gaisa temperatūra +32 grādi, bet man patīk. Jā, man tiešām patīk. Nu labi, es pagaidām off. Eju brokastīs. Sawatdee! :)